Latviešu tehniskās inteliģences veikums terminoloģijas jomā līdz Latvijas Republikas izveidei

Abstract

Rakstā apcerēta tehniskās terminoloģijas attīstība latviešu valodā līdz neatkarīgās valsts – Latvijas Republikas – proklamēšanai 1918. gadā. Par pirmajiem tehniskās terminoloģijas veidotājiem kļuva Tautiskās atmodas darbinieki, apcerot tolaik aktuālus tehniskus jaunievedumus (piemēram, Juris Alunāns (1832–1864) par telegrāfu 1860. gadā). Pārliecinoši vajadzības pēc tehniskiem terminiem kļuva redzamas pēc Otrās Baltijas lauksaimniecības izstādes, kad radās grūtības latviešu valodā aprakstīt izstādāmos eksponātus. Būtiski soļi terminoloģijas izveidē bija Rīgas Politehnikuma (RP) studentu Mikus Skruzīša (arī Skruzīšu Mikus; 1861–1905) iniciatīvai vākt tautā lietotos dažādu vienkāršu ierīču detaļu nosaukumus un Nikolaja Puriņa (arī Puriņu Klāvs; 1858–1935) ierosmei izdot pašizglītības līdzekļus celtniecībā («Būvskola») un mašīnbūvē («Mašīnu būvskola»). Pieaugot rūpniecībā nodarbināto latviešu īpatsvaram un tehnisko izglītību ieguvušo personu skaitam, palielinājās nepieciešamība veidot biedrības, kas rūpētos gan par tehnisko izglītību latviešu valodā, gan par nepieciešamajiem terminiem. Īpaši izceļama Baltijas Tehniskā biedrība (1906) un Latviešu izglītības biedrība (1908), kas izveidoja savas terminoloģijas komisijas. Būtiska nozīme terminoloģijas sistematizēšanai bija arī enciklopēdiskajām vārdnīcām, it īpaši Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdotajai konversācijas vārdnīcai (1903–1921). Pētījums veikts Latvijas Zinātnes padomes valsts pētījumu programmas projektā «Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība» (Nr. VPP-LETONIKA-2022/1-0001).

The article considers the development of technical terminology in the Latvian language until the proclamation of the independent state of Latvia in 1918. The activists of the National Awakening became the first creators of technical terminology, describing current technical innovations as, for example, Juris Alunāns (1832–1864) did in 1860 for the telegraph. The need for technical terms became apparent after the Second Baltic Agricultural Exhibition when difficulties arose in describing the showcased exhibits in Latvian. Significant steps in the development of terminology were made on the initiative of student Mikus Skruzītis (also Skruzīšu Mikus; 1861–1905), who suggested collecting frequently used names of parts of various simple devices, and the initiative of Nikolajs Puriņš (also Puriņu Klāvs; 1858–1935) to publish self-education materials in construction («Būvskola» or Building School) and mechanical engineering («Mašīnu būvskola» or Machine Building School). As the proportion of Latvians employed in the industry and the number of persons who received technical education increased, the need to establish organizations that would take care of both technical education in Latvian and the coinage of the necessary terms became more apparent. The Baltic Technical Society (1906) and the Latvian Educational Society (1908), which established their own terminology committees, deserve special recognition. Encyclopaedic dictionaries were also important for the systematization of terminology, especially the conversational dictionary published by the Knowledge Committee of Riga Latvian Society (1903–1921). The research was carried out within the project «Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība» (Research on Modern Latvian Language and Development) of the National Research Program of the Latvian Council of Science (No. VPP-LETONIKA-2022/1-0001).